Kas ir Staburadze?

Kas ir Staburadze mūsdienās?

Korporācijā esam nu jau gadiem ilgi, bet arī mums pašām joprojām nav vienas skaidras atbildes, ko kodolīgi prezentēt, kad mums uzdod jautājumu: „kas ir Staburadze?”. Nē, mēs neesam saldumu ražotne, kura valdzinošos šokolādes aromātus izplata pa Rīgas ielām. Nē, mēs neesam senā klints Daugavas krastā. Tomēr, ierodoties staburadžu korporācijas dzīvoklī, nenoliedzami vienmēr ir māju smarža, vienmēr ir valdzinoša atgriešanās sajūta, vienmēr mājo draudzība un dzīvesprieks. Un mēs esam daļa no Rīgas, ko saprotam rudenī, kad dibināta mūsu korporācija, raugoties pa korporācijas dzīvokļa logu uz Viesturdārzu un kastaņām, kas tai pieglaužas. Mēs esam daļa no Latvijas, jo mūsu dzīslās nemainīgi ievīta Staburadzes vaigam tik ļoti piestāvošā Latvijas karoga sarkanā krāsa. Mēs esam daļa no dabas, no Latvijas ainavas, jo Staburaga klints ir bijis simbols, kurā mūsu korporācijas dibinātājas saredzējušas spēku, sparu un izturību, kas nepieciešama organizācijai, dibinoties trimdā. Staburags ir mūsu talismans.
 
Mūsu korporācijas pirmsākumi meklējami 1947. gadā. Esam jaunākā no studenšu korporācijām, taču 65 pastāvēšanas gados esam izveidojušas krietnu savas korporācijas pūriņu ar tradīcijām, ko īstenojam Staburadzes ikdienā, to iekrāsojot nenoliedzami košākās krāsās un radot svētkus gan sev, gan citiem. Kā spilgtākos piemērus varam minēt, ikgadējo staburadžu rīkoto Mārtiņdienu un Korporāciju vasaras sporta spēles.

Ir 2013.gads, un katra staburadze nu ir 21. gadsimta sieviete. Kas mūs raksturo? Uz šo jautājumu nav vienas atbildes, jo staburadžu pulks ir tiešām bagāts ar skaistām personībām, kas katra ir citādāka, atšķirīga. Mūs vieno viena korporācija, bet tās ietvaros mēs veidojam Staburadzes ikdienu, tajā sakausējot mūsu dažādās personības, individualitātes, vaļaspriekus, intereses, viedokļus, domas un darbus.
 
Viena cilvēka ideja un skatījums par to, kas ir Staburadze, varētu būt pārāk trūcīgs, vienpusīgs. Tieši tādēļ izvēlējāmies arī rakstā ievīt dažādu staburadžu teikto par to kā viņas jūtas kā staburadzes, ko nozīmē sajūta – būt staburadzei, ko Staburadze devusi, ko likusi piedzīvot un ko staburadzēm nozīmē Staburadze. Turpmākajā tekstā dažādu paaudžu staburadzes par Staburadzi pavisam atklāti pašu izveidotā vārdu kolāžā un īsās tēzēs pašas katra par sevi, par staburadzēm kopā un vienkārši – par dzīvi.

 

Staburadzes par Staburadzi

Kad nelielais drosmīgu latviešu bēgļu meiteņu pulciņš lika pamatus mūsu korporācijai 1947. gadā bumbu pussagrautajā namā Minchenē, kā pirmo devīzi minēja Tēvzemi, gan cerēdamas, bet īsti neticēdamas, ka tiešām tur reiz varēsim atgriezties. Tas nenāca ātri un viegli. Liktenis mūs izkaisīja pa visām pasaules malām. Būdamas uzticīgas savai Tēvzemei, mērķiem un viena otrai, uzturējām kontaktus arī pāri jūrām. Izturējām!
[..] Un mums arī izdevās mūsu Staburadzi pārvest Tēvzemē! Tagad, skatoties uz šo gandrīz kā brīnumu, ar lielu gandarījumu varam raudzīties, kā mūsu saime, pieaugusi skaitā un akadēmiskā briedumā, joprojām uzticīga dibinātāju spraustajiem mērķiem. Ar prieku arī vērojam, ka staburadzes aktīvi piedalās kā akadēmiskos pasākumos, tā arī teātru dienās, sporta sacensībās un citur. Tas viss norāda uz akadēmiskas sievietes daudzpusību un izturību.

(fil! Velta Cukurs, 3.c!)
 
[..] Aizdomājos arī es: kur, Tavuprāt, mīt S!K! Staburadze? Ausekļa ielā 22? Kā samērā biežs viesis Tavā e-pasta kastīte? Amatpersonu rokās? S!K! Staburadzes būtībā nemainīgi atklājas tās krāsās, devīzē un mērķos. Labāk gan teikt – mūsu krāsās, devīzē un mērķos, bet kur atrodas tie? Jā, ierakstīti Komānā, taču, ceru, arī uz Tavu atbildi – mūsu sirdīs! S!K! Staburadzei manā sirdī ir īpaša istabiņa. Izklāta ar Latvijas sarkanā krāsas paklāju, sudrabainām sienām un tumši ziliem aizkariem pie loga. Šajā sirds istabiņā mājo arī citas staburadzes – ar savu pieredzi, gudrību, padomu, atbalstu, paldies vārdiem, uzmundrinājumu un palīdzīgām rokām un sirdīm. Gar sienām vijas liepu lapas – mūsu vienotība un sievišķība (lapas ievijas arī drēbju skapī pie kleitām un kurpēm), mūs visas kopā savij latviskas prievītes – sadarbība. Pāri darba galdam pa logu ar tumši zilajiem aizkariem mēdzu apbrīnot Staburaga klints diženumu un stiprumu, rītos priecājos par saules stariem savā logā, kas liek ilgoties istabu redzēt vēl sudrabaināku un lai klints izturība mani sasniedz, sēžot pie rakstāmgalda. Dažreiz šajā sirds istabiņā ierodas un kādā kaktā paslēpjas tādi nelūgti viesi kā pārlieku liels nogurums, nepacietība, kūtrums, neiecietība, egoisms un aizvainojums, taču no tām pēc iespējas ātrāk cenšos tikt vaļā, uzkopšanas laikā. Kopumā gan šajā istabā ir mājīgi un gaiši.
(taut! Aiga Pabērza, 41.c!)
 
Kopā mēs esam ļoti bagātas, jo mums ir mīlestība pret sevi, saviem līdzcilvēkiem, korporāciju un Latvijas Universitāti! Mīlestība un uzticība ir vienas no vērtībām, kuras mūs satur un apvieno!

(fil! Māra Kakse 23.c!)
 

Atskatoties uz īso, bet notikumiem bagāto laiku S!K! Staburadze, gribas vaicāt – „kas ir Staburadze?”. Atbilde nav tālu jāmeklē.  Staburadze ir piederības zīme mūžam nemirstīgai draudzībai. Tā ļauj mums ar patiesu prieku un lepnumu teikt: „Esmu Staburadze”! Ikviena piederības zīme bagātina mūsu dzīvi un grūtos brīžos dod spēku saņemties un iet tālāk.

(taut! Anda Bergmane, 44.c!)
 

Staburadze papildina mūs katru un mēs dodam daļiņu sevis Staburadzei. Tā pa gabaliņam vien mēs veidojam Staburadzi - daudzkrāsainu un stipru, pretī saņemot draudzību, un tā vienmēr būs Staburadzes īpaša dāvana ikkatrai no mums - draudzība visa mūža garumā.

  (fil! Iveta Sakne,24. c!)
 

[..] Neaizmirstamu pārsteigumu sagādāja Inga, kad, gaidot ciemos viņas ģimeni uz nelielām vārdadienas svinībām, atveru durvis un tur - pulks staburadžu un staburagu (patiešām daudz!) un izvērsās ļoti jautra un bezrūpīga dārza ballīte, paldies jums! Tāpat esmu pateicīga Zaigai un viņas Albertam par tik draudzīgajām ikrudens ābolu sulas sagatavošanas dienām viņu sētā.
[..]Un tad rudenī atskan telefona zvans no LNT, un man saka - “vai zinājāt, ka jūsu draudzenes ir jūs pieteikušas raidījumam “Mājokļa jautājums”, un mēs labprāt pie jums aizbrauktu?”. Protams, viens no manas dzīves lielākajiem pārsteigumiem. Un draudzenes, protams, staburadzes! Mīļās viltnieces un konspiratores Inga un Katrīna (un gan jau bariņš līdzjutēju). Tas tik bij’ šovs! Un sanāca varen smuka istaba un pierādījums, ka staburadzes atkal ir izcēlušās ar labiem darbiem, sagādājot prieku tai, kurai tas īstajā brīdī visvairāk nepieciešams (tas nu tā - egiostiski raugoties)!

(fil! Eva Eglāja, 27. c!)
 

Atceroties aizvadīto 10-gadi, kas noticis mūsu coetus dzīvē, jāatzīst, ka esam, protams, īpašas, jo būtībā ar šo skaitli 10 cieši saistīts mūsu – 34.coetus kopīgais stāsts. Uzņēma mūs S!K! Staburadze tieši pirms 10 gadiem -korporācijas 55.jubilejas gadā, precizējot gan jāsaka, ka pēc tās – pašā rudens semestra noslēgumā -2002. gada 14. decembrī. Nekad neaizmirsīšu tos drēgnos un lietainos rudens vakarus, kad, apmeklējot viesu vakarus, visas bailīgi jau labu laiku iepriekš pirms paredzētā lit!vak! (lai būtu drošas, ka nekavēsim) staigājām ap Ausekļa ielas 22. namu. Pēc tam, protams, bija ļoti grūti iedabūt slapjās kājas glītajās, melnajās kurpēs...

(fil! Līga Šteinberga, 34. c!)
 

Visi mēs – cits vairāk, cits mazāk – esam piedzīvojuši to ērmoto situāciju, kad sastopamies ar kādu mazu bērnu, kurš sācis izzināt pasauli, un atrodas jautājumu fāzē, liekot tuviniekiem lūgties, kaut ātrāk bērns no jautājuma teikumiem sāktu pārslēgties uz parastiem stāstījuma vai īsiem izsaukuma teikumiem. Jo bērna jautājumi no pirmā acu uzmetiena mēdz būt šķietami tik elementāri, liekas, ka atbilde taču ir tik vienkārša, tu taču to pavisam noteikti zini, bet, kad ievelc elpu, lai atbildētu, saproti, ka iespējams, nemaz šo elementāro atbildi tik labi nezini, ka patiesībā to nemaz arī zinot, tik vienkārši nevar izskaidrot, lai mazais ziņkāris saprastu. Tāpat man nedaudz liekas ir ar Staburadzi un korporācijas ideju kopumā – viss ir vienkārši, bet patiesībā nedaudz sarežģīti. Tā nu ir ar Staburadzi.